http://www.aluksne.lv/
 | LAT | ENG | EST | RUS |
Apskates objekti

Alūksne | Vēsture | Simbolika | Apskates objekti

Livonijas ordeņa pilsdrupas

Alūksnes ezera lielākajā salā — Pilssalā — skatienu piesaista no milzīgiem laukakmeņiem būvētās fortifikācijas tipa cietokšņa drupas, liecinot par 1342. gadā Livonijas ordeņa laikā celtās pils varenību.
Pils iesvētīta Marijas pasludināšanas dienā, 25. martā, tad radies vāciskais nosaukums — Marienburga (Marienburg). Tā bijusi varenākais cietoksnis Livonijas ordeņa teritorijas austrumu daļā. Alūksnieši joprojām piemin meiteni Mariju, kura it kā tikusi iemūrēta vienā no pils sienām, tāpēc salu dēvē gan par Pilssalu, gan par Marijas salu.
Pils apbūve, atrastās senlietas un keramika liecina, ka tās dienvidu pagalmā atradušās no koka celtas kalpotāju, amatnieku un kareivju mītnes. Pretī torņa ieejai bijusi šaura, neapbūvēta ceļa josla, kurai abās pusēs atradušās dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas — maltuve, klētis, darbnīcas, staļļi, kā arī garnizona mītnes.
Ziemeļu kara laikā 1702. gada augustā pili ielenca krievu karaspēks ģenerāļa feldmaršala Borisa Šeremetjeva (Борис Шереметьев) vadībā. Pēc desmit dienu ilgas pretošanās zviedri nepadevās un cietoksni uzspridzināja, bet krievi, gribēdami atriebties, nodedzināja Alūksni. Pilsētas iemītnieki un aizstāvji tika saņemti gūstā, un daļu no viņiem aizveda uz Maskavu. Pēc šiem notikumiem cietoksnis savā agrākajā varenībā nav atjaunots.
Šobrīd pilsdrupas ir iecienīta tūrisma un atpūtas vieta. Uz Pilssalu ved koka tilts, kas atjaunots 2007. gadā.

Tempļa kalns

Tempļa kalns ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis, sens latgaļu pilskalns un senpilsētas vieta. Teika vēsta, ka Ziemeļu kara laikā krievu karavīri, gribēdami labāk apšaudīt uz salas esošo Livonijas ordeņa pili, ar cepurēm nesuši zemi un kalnā izveidojuši uzkalniņu. 1805.–1807. gadā šajā uzkalniņā pēc Alūksnes pils īpašnieka Fītinghofa (Vietinghoff) vēlmes uzcelta granīta rotonda — Slavas templis par godu Ziemeļu kara simtgadei, krievu karavadoņa feldmaršala grāfa Šeremetjeva (Шереметьев) un zviedru armijas kapteiņa Vulfa (Wulf) piemiņai.
Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados Tempļa kalnā sākās tūrisma objektu celtniecība. Viens no tiem bija gaisa tilts pāri gravai, kam dots Saules tilta vārds. To atjaunoja 1995. gadā. Blakus rotondai pirmās Latvijas brīvvalsts laikā uzbūvēja mūzikas paviljonu ar griestu un sienu gleznojumu nacionālā romantisma stilā, taču tieši šīs simbolikas dēļ 20. gadsimta sešdesmitajos gados padomju vara paviljonu nojauca.
Šobrīd Tempļa kalna apkārtne ir piemērota tūristiem un atpūtniekiem. No kalna virsotnes paveras plašs skats uz Alūksnes ezeru un muižas parku, kā arī Pilssalu. Tempļa kalna pakājē izveidotas ugunskura un atpūtas vietas. Te vijas arī viens no Ezertakas posmiem.

Alūksnes ezers

Alūksnes ezers ir vienpadsmitais lielākais Latvijā (15,7km2). Tas atrodas 183,7metrus virs jūra līmeņa. Lielākais dziļums 15,2m , platība 15,44 km2, bet kopā ar salām 15,57 km2 Garums Z-D virzienā 6km. Krasti maz izroboti vietām stāvi, bet lielākoties lēzeni. Ezerā mīt vairāk nekā 16 sugu zivis. Tajā neietek neviena upe, bet iztek – Alūksnīte. Ezerā ir četras salas – Cepurīte, Garā, Tīklu un pati lielākā Pilssala. Tā un Tempļa kalna pussala ir ļoti nozīmīgas pilsētas vēsturē un kultūrā. Ezers ir iecienīta makšķerēšanas un atpūtas vieta. Jūlijā te norisinās Eiropas un Latvijas ūdens motosporta čempionāts. Ik vasaru ezerā notiek sacensības ūdens motocikliem. Makšķerēšanas cienītājus pavasarī un rudenī aicina spiningošanas, bet ziemā – zemledus makšķerēšanas sacensības.

Glika ozoli

Vācu mācītājs Ernsts Gliks, dzīvodams Alūksnē, paveica vienu no sava mūža nozīmīgākajiem darbiem — latviešu valodā iztulkoja Bībeli.
Par godu šim notikumam, Gliks mācītājmuižas parkā iestādīja divus ozolus, kas zaļo joprojām. Blakus tiem atrodas piemiņas akmens ar uzrakstu “Glika ozoli. 1685–1689”, kas simbolizē Vecās Derības un Jaunās Derības pārtulkošanas laiku. Akmens uzstādīts 1985. gadā par godu Bībeles pirmās daļas iztulkošanas trīssimtgadei.
Mūsdienās Glika ozoli ir viens no Alūksnes simboliem. Ik gadu vasaras sākumā šajā vietā notiek Glika dienas — piemiņas pasākumi ievērojamajam vācu mācītājam un viņa veikumam.

Alūksnes Jaunā pils

Alūksnes Jaunā pils angļu neogotikas stilā celta no 1860. līdz 1864. gadam. Tās būvniecību pasūtījis barons Aleksandrs fon Fītinghofs.
Pils kreisajā stūrī zem torņa redzams Fītinghofu dzimtas ģerbonis. Tās pēdējais saimnieks bija barons Arnolds fon Fītinghofs. 1918. gadā viņš devās uz Vāciju un paņēma līdzi daļu pils iekārtojuma un mākslas darbu.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Alūksnes Jaunajā pilī bija izvietots 7. Siguldas kājnieku pulks. Pašlaik tajā atrodas Novadpētniecības un mākslas muzejs un dabas muzejs “Vides labirints”, kā arī Alūksnes mākslas skolas keramikas darbnīca.
1988. gada 11.novembrī Jaunās pils tornī tika uzvilkts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltītie pasākumi 18. novembrī tradicionāli notiek pie Jaunās pils.

Alūksnes pils parks

Alūksnes pils parks ierīkots 18. gadsimtā, kad šo teritoriju nopirka Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls (Scheel).
Sākotnēji tas veidots regulārā franču stilā. Parka rietumu daļā vēl saglabājušies tolaik stādītie ozoli. Kad Eiropā sāka attīstīties ainaviskie dārzi, jaunās vēsmas drīz sasniedza arī Alūksni, un pils dārzniekam Pēterim Bukam parku nācās pārveidot tā sauktajā angļu stilā.
Vērienīgākie labiekārtošanas darbi parkā notikuši Burharda fon Fītinghofa (Burchard von Vietinghoff) laikā. 19. gadsimta sākumā Alūksnes parkā tika izveidota visplašākā koku un stādījumu kolekcija Vidzemē, un četru gadu laikā tas kļuva par vienu no sugām bagātākajiem dendroloģiskajiem parkiem Baltijā. Alūksnes parks bija pirmā vieta Vidzemē, kur auga sarkanā kļava, amorfa, pundurmandele, kokžņaudzējs, koluteja, kizils un citas svešzemju koku sugas.
No astoņpadsmit mākslas priekšmetiem un paviljoniem saglabājušās piecas mazās arhitektūras formas un Kanovas (Canova) vāze, kas šobrīd atrodas Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā. Balto marmora vāzi ar auglības simboliem veidojis izcilais itāļu mākslinieks Kanova (dēls). Oto Hermanim fon Fītinghofam to uzdāvinājusi ķeizariene Katrīna II, vāze atradās parkā uz postamenta pie Ozolkoka pils.  

Eola templis

Templis grieķu vēja dievam Eolam celts 18. gadsimta deviņdesmitajos gados. Šobrīd tempļa vidū saglabājies granīta postaments, uz kura savulaik atradusies Eola figūra.
Krāšņi veidotais templis darināts no kaltiem akmeņiem, kuros iebūvēti dzelzs balsti, kas tur tempļa jumta kupolu. Kupola virsotni rotā zelta aplis, kas it kā attēlo saules seju, tādēļ dažkārt celtne dēvēta arī par Saules templi. Tā iekšpusē bijušas iekārtas četras arfas, kas, vējam uzpūšot, skanējušas. Spēcīgs vējš arfas skandinājis pārāk skaļi, traucējot pils iemītnieku naktsmieram, tādēļ tās noņemtas.
Šobrīd par tradīciju kļuvusi Meteņdienas pasākumu rīkošana pakalnā pie Eola tempļa.





Aleksandra paviljons

Alūksnieši to dēvē arī par tējas vai kafijas paviljonu, jo nostāsti vēsta, ka baroniem te paticis dzert rīta kafiju. Istabenei nācies mērot tālo ceļu no Jaunās pils līdz paviljonam vairākas reizes, līdz beidzot izdevies atnest pietiekami karstu kafiju.
Aleksandra paviljons 19. gadsimta sākumā tapis par godu Krievijas caram Aleksandram I, kurš 1822. gadā, Vidzemei cauri braucot, iegriezies Alūksnē. Pieļauj arī, ka paviljons uzcelts vēlāk, par godu šī notikuma atcerei.
Paviljons būvēts no koka ar skaidu jumta segumu, skārda smaili un karodziņu tā galā. 2006. gadā tika atjaunots Aleksandra paviljona jumts.            





Granīta obelisks



Granīta obelisku 1799.gadā licis uzcelt Burhards fon Fītinghofs sava tēva piemiņai. Uz tā postamenta bijusi piestiprināta marmora plāksne ar uzrakstu vācu valodā: "Labākajam tēvam, cilvēku draugam no pateicīgā dēla 1799". Uz šī pieminekļa bijis redzams arī Otto Hermaņa fon Fītinghofa ovālais portretmedaljons mūra izciļņa veidā. Zemāk atradusies četrstūraina plāksne ar uzrakstu "O.H.vonVietinghoff", bet granīta obeliska smaile noslēgusies ar lodi. Obeliska augstums -8.74metri.Saglabājušās visas obeliska granīta daļas, 2 granīta soli, kas kalpojuši vienotas kompozīcijas radīšanai.









Mauzolejs

Atklāts 1832.gada 18.janvārī kā Fītinghofu dzimtas kapenes. Celtne ir interesanta ar ampīra stila norieta iezīmēm un būvēta pēc Lejassilēzijas arhitekta Krauzes zīmējuma. Pusapaļas monumentāla granīta kāpnes ar sešiem pakāpieniem saista zemes līmeni ar cokola virsu - mauzoleja grīdu. Zem grīdas izmūrētajās pagraba telpās atradās radiāli gar sienām ierīkotas kapenes. Tagad tās ir aizbetonētas, jo agrāk tikušas izpostītas.






Palmu māja

Tā ir bijusī Alūksnes muižas siltumnīca, kurā kādreiz audzētas palmas, no kā celtne arī aizguvusi savu nosaukumu. Siltumnīca celta 18.gs beigās un tajā barona stils apvienojas ar klasicismu. Sākotnēji palmu mājai bijis iestiklots jumts un stikla priekšsienas ar garā rindā iekārtotiem logiem. Centrālās daļas telpas grezno bagātīgs dekors klasicisma stilā. Apakšējā stāva zālei ir balkons.
20.gs sākumā muižas īpašnieks izpārdevis siltumnīcā esošos mākslas darbus un sānu spārnos ierīkojis dzīvokli kučierim. Stikla jumta vietā izbūvēts skārda jumta segums un uzceltas mūra sienas. 1933.gadā māja pārvērsta par eļļas spiestuvi, bet 1941.gadā šeit ierīkota koncentrācijas nometne.
Vēlāk palmu mājā izvietots Alūksnes autobusu parks. Šobrīd Palmu māja ir privātīpašums.


Alūksnes evaņģēliski luteriskā baznīca

Pašā pilsētas centrā (Pils ielā 25) atrodas vairāk nekā divus gadsimtus vecā Alūksnes evaņģēliski luteriskā baznīca.
Tā būvēta no 1781. līdz 1788. gadam Rīgas arhitekta Kristofa Hāberlanda vadībā un iesvētīta 1788. gada 23. jūlijā. Baznīca būvēta purvainā vietā netālu no ezera, tādēļ tika uzbērts uzkalniņš, bet baznīcas pamatiem izmantoti divi tūkstoši ozolkoka pāļu.
Baznīca būvēta klasicisma stilā no vietējā laukakmens. Tā glabā izcilu retumu — Ernsta Glika latviešu valodā tulkotās Bībeles pirmizdevumu.
Baznīcas torņa augstums ir 55,5 metri. 1786. gadā tornī uzlikts gailis, ko vietējie ļaudis izmanto arī kā laika apstākļu prognozētāju. Tornī augšup ved platas ozolkoka kāpnes.
Baznīcas altārglezna “Kristus kristīšana” — nezināma autora darbs — restaurēta 2000. gadā. 2006. gadā pabeigta slavenā ērģeļmeistara Augusta Martina būvētā instrumenta restaurācija. Ērģeles, tāpat kā altāris, durvis, interjera dekoratīvā apdare un kancele ir valsts nozīmes mākslas pieminekļi.
Dievnamā atrodas arī 2005. gadā atklātā piemiņas plāksne Bībeles tulkotājam, mācītājam E. Glikam.
2006. gadā Alūksnē notika pirmās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas rīkotās Luterāņu dienas. Divās dienās Alūksnē pulcējās 1700 kristiešu.

Alūksnes Svētā Bonifācija Romas katoļu baznīca

Katoļu dievnams Alūksnē (Helēnas ielā 31) uzbūvēts 2001. gadā. To iesvētīja arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats.
Tā kā draudzei nebija sava dievnama, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tai aizliedza noturēt dievkalpojumus. Draudzes dzīve ar jaunu sparu atsākās deviņdesmito gadu sākumā. Dievkalpojumi notika dažādu iestāžu telpās un privātmājās.
Dievnama ēkai nav Latvijas baznīcu arhitektūrai raksturīgā garenplāna. Baznīcai ir krusta forma, kas veiksmīgi iekļaujas apkārtējā apbūvē, atgādinot dzīvojamo ēku, ko vainago neliels tornītis ar krustu. Altāri rotā glezna “Svētā ģimene”, kā arī apustuļa Svētā Bonifācija tēls. Sv. Bonifācijs ir vācu katoļu organizācijas Bonifatium Werk, kas palīdzēja finansēt baznīcas būvniecību, aizbildnis.        

Alūksnes Svētās Trijādības pareizticīgo baznīca


Pareizticīgo draudze Alūksnē (Helēnas ielā 56) sākusi darboties 19. gadsimtā. Līdz 1848. gadam pareizticībā pārgāja 1663 alūksnieši. 1873. gadā baronese Helēna fon Fītinghofa piešķīra draudzei muižas zemi, un 1895. gadā tur uzcēla pareizticīgo baznīcu.
Tā būvēta eklektisma stilā. Baznīcas torņus vainago nelieli kupoli. Dievnama altārdaļu grezno divu līmeņu ikonostass, kā arī nelieli sānu altāri ar 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma ikonām un svēto tēliem.









Ezermalas pils

Ezermalas jeb Vecā pils ir viena no Alūksnes muižas ēku kompleksa daļām, kas atrodas Alūksnes ezera krastā.
Muižas mūra dzīvojamā māja būvēta 1793.–1794. gadā klasicisma stilā un līdz mūsdienām saglabājusies vismazāk pārbūvēta. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, 1932. gadā, Vecās pils ēkā tika ierīkota slimnīca, kuras direktors no 1938. līdz 1944. gadam bija ārsts Jānis Keggi. Šobrīd jau vairākus gadus Alūksnes pilsētas pašvaldībai ir cieša sadarbība ar viņa dēlu, Amerikā dzīvojošo Kristapu Keggi.

Helēnas (Jaunalūksnes) pils

Pils atrodas Alūksnes pils parka attālākajā nomalē ezera krastā. To Alūksnes muižas īpašnieks barons Fītinghofs 19. gadsimta nogalē cēlis vedeklai Helēnai kā vasaras muižu.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā pili savā īpašumā ieguva Alūksnes pareizticīgo draudze, nopērkot to no barona Arnolda fon Fītinghofa. Šobrīd ēku apsaimnieko Ziemeļaustrumu virsmežniecība.

                   









"Mazbānītis"

Gulbenes - Alūksnes bānītis ir vienīgais dzelzceļš Latvijā, kurš atzīts par valsts nozīmes kultūras pieminekli. Pa dzelzceļu notiek regulāri pasažieru pārvadājumi starp divu rajonu centriem - Alūksnes un Gulbenes pilsētām, kuras atrodas Latvijas teritorijas Ziemeļaustrumu daļā, attiecīgi 204 un 187 km attālumā no Rīgas.
Alūksnes - Gulbenes šaursliežu dzelzceļa posms saglabājies no 19. - 20.gs mijā būvētās dzelzceļa līnijas Stukmaņi (Pļaviņas) - Vecgulbene - Alūksne - Valka.
Pārvadājumiem izmanto 20.gs. 60. un 80. gadu dīzeļlokomotīves un vagonus. Bānīti ir iecienījuši tūristi, jo līdzās dzelzceļam ir gleznaina apkārtne, kā arī nozīmīgi dabas un vēstures objekti.
www.banitis.lv

Strūklakas

Alūksnieši var lepoties ar to, ka dzīvo pilsētā, kurā ir piecas strūklakas, viena no tām darbojas Alūksnes ezerā, divas - pils parka dīķos, kuras ir ar gaismas elementiem, kas siltajos vasaras vakaros priecē pilsētniekus, arī pilsētas viesus, viena- pie Alūksnes ezera un viena- parkā pie jaunās pils.
Jau baronu Fītinghofu laikā pils parkā bija ierīkotas divas strūklakas - apaļā un ovālā, to pamatnes pilsētas parkā ir redzamas vēl šodien.
1974.gadā pēc tēlnieces Rutas Sviles projekta muižas parka dīķos atklāja divas strūklakas, to tehniskais izpildītājs Alberts Grīvnieks.
2002.gada augustā strūklakas tika atjaunotas, bet šoreiz ar gaismas efektiem un to tehniskais autors ir Alvits Grīvnieks.

Kanceles kalniņš

Kanceles kalniņš - kokiem apaudzis uzkalns, uz kura atradusies pirmā Alūksnes koka baznīca, kas nodegusi ziemeļu kara gados. Kanceles vietā vēlāk ticis uzcelts granīta monuments, no kā cēlies arī Kanceles kalniņa nosaukums. Zem baznīcas bijusi kapliča, kur apglabāti mācītāji un muižniecības pārstāvji, bet pārējie mirušie apglabāti apkārt baznīcai. Ir saglabājušies kapličas mūru fragmenti, kas atradušies zem baznīcas. Tautas nostāsti vēsta, ka pazemes eja baznīcu savienojusi ar pili ezera krastā. Šodien tur apskatāms granīta akmeņu obelisks, bet agrāk tur bijusi ēka, kas tieši saistīta ar mācītāja E. Glika darbību.
Pēc saglabātajiem zīmējumiem var secināt, ka celtne bijusi veidota guļkoku konstrukcijā bez pakšu pārlaidumiem, ar maziem lodziņiem un zemām durvīm. Interesanta bijusi jumta konstrukcija, kas atšķīlusi altārdaļu it kā atsevišķā būvķermenī. Šis objekts bijis savam laikam tik nozīmīgs, ka pat atzīmēts 1702.gada Pērnavā izdotajā Arvīda Mollera kartē ar atzīmi "Marienborg".

Glika skolas vieta


Iepretim Kanceles kalniņam atradusies 1683.gadā E. Glika dibinātā pirmā skola Vidzemē latviešu zemnieku bērniem, kura nopostīta Ziemeļu kara laikā 1702.gadā. 1983.gadā šeit uzstādīts piemiņas akmens.

Mācītāja muiža

Bijušās mācītāja muižas ēkas uzceltas uz ziemeļu karā nodegušo māju mūra pamatiem. Tā visos laikos bijusi gara vienstāvu ēka.
Mācītāja muiža vēsturiski nozīmīga ar to, ka te laikā no 1683. - 1702.gadam dzīvojis E. Gliks.
1892.gada plānā var redzēt, mācītājmuižas ēku izvietojumu - kalpu māju, zirgu stalli, lopu kūti, klēti, riju, vāgūzi. Bijusi arī konfirmandu ēka.
Tagad mācītājmāja ir draudzes kanceleja, mācītāja kabinets un dzīvoklis. 1991.gada oktobrī iesvētītas Svētdienas skolas telpas, bet 1994.gada martā - izveidota Glika zāle.
Vēl tagad mācītāja muižas parkā aug Glika stādītie ozoli.

Alūksnes Septiņsimtgades parks

Sagaidot Alūksnes 700 gadu jubileju, tika izveidots Septiņsimtgades parks, kurā uzstādīja no granīta un metāla veidotu saules pulksteni, izraka dīķi un uzstādīja milzīgu Septiņsimtgades akmeni.

Alūksnes kapsēta

Pussalā, līdzās Tempļa kalnam atrodas Alūksnes kapsēta. Tās pirmsākumi meklējami Ziemeļu kara laikā. Kapsētā ir vairāki interesanti kapu pieminekļi - vecākie datēti ar 13.gs. Alūksnes pilsētas kapsēta ir viena no lielākajām un senākajām Latvijā. No tās paveras lielisks skats uz Alūksnes ezeru.
Ievērojami ir Alūksnes Kapu svētki, kas notiek augusta pirmajā svētdienā. Sabraukušo viesu skaits līdzinās pilsētas iedzīvotāju skaitam. Pat laiku šai pusē jau pēc Jāņiem sāk mērīt - līdz kapusvētkiem un pēc tiem.

Alūksnes Garnizona kapi

Iesvētīti 1932.gada 11.novembrī. Alūksnes Garnizona kapos apglabāti Latvijas Republikas armijas militārpersonas un 1941.gadā Ziemeru kaujās kritušie.

Brāļu kapi

Brāļu kapos apbedīti 1919.gadā Alūksnes apkārtnē kritušie latviešu Sarkanie strēlnieki, Padomju armijas karavīri, kas atdeva savas dzīvības par Alūksnes atbrīvošanu. Pēc Lielā Tēvijas kara uz Brāļu kapiem pārvesti fašisma upuri no Siseņu priedēm un 1944.gadā kritušie Padomju armijas karavīri
Pēdējās izmaiņas:
22-04-2015 11:02


Jaunākās ziņas
Oktobris 2017
P O T C P S Sv
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031 



baneris

Alternative content
















Alternative content



baneris

baneris

baneris


baneris



Content on this page requires a newer version of Adobe Flash Player.

Get Adobe Flash player


baneris



baneris

baneris

baneris

baneris

baneris

baneris

baneris