Ir iesācies pavasaris. Dabā notiek dīvainas lietas. Pavasaris ar ziemu nolēmuši jokoties, mainīties vietām vienas dienas laikā pat vairākkārt! Tuvojoties joku dienai, mēs, PII “SPRĪDĪTIS” 10. grupas iemītnieki nolēmām paciemoties tādā neparastā zemē, kuru sauc par Ačgārniju. 21. martā grupas bērnu vecāki un citi līdzjutēji tika aicināti uz koncertu, kura moto:
Reiz es tādā zemē biju, kuru sauc par Ačgārniju!
Ačgārnijā viss ir greizs, ačgārnisks un nepareizs.
Ačgārniskais jau sākās ar to, ka zāles noformējumā puķes auga no mākoņiem uz leju, pulkstenis rādīja tikai āčgārnisku laiku, kurmis bērza zarā spēlēja trompeti, sikspārnis uz deju laipni aicināja glīti saposušos žurku. Šie dekori ilustrēja bērnu runātos dzejoļus. Ačgārnijā mammas un vecmammas spēlējas ar rotaļlietām un bērni viņas pieskata, tādēļ mūsu koncerta skatītājiem, lai varētu apsēsties, bija jāņem klēpī skatītāju sēdvietās sasēdušās lielās, mīkstās rotaļlietas un izskatījās, ka vecāki rotaļājas.
Mazie mākslinieki atmuguriski iesoļoja zālē un ceļojums pa Ačgārnijas ievērojamākajām vietām sākās. Joku dzejoļi, dziesmas, dialogi bērnus rosināja fantazēt, jokoties, ticēt sapņiem, iejusties dažādu rotaļlietu tēlos, dejot un jautri mānīties, kā arī veidoja izpratni par to, ka mānīšanās un melošana ir divas atšķirīgas lietas.
Ačgārnija ir pārsteigumu zeme, koncerta noslēgumā – uzplauka konfekšu koks, no kura pacienājās mazie mākslinieki, viņu brāļi un māsas, jo pieaugušajiem ēst Ačgārnijas konfektes nav atļauts!
Ceļojums pa Ačgārniju bērniem turpinājās visu nedēļu. Izrādās, ka Ačgārnijā pat zīmuļi ir nepareizi, nekad nezini, ko uzzīmēsi, jo drīkst zīmēt tikai tumsā, jeb aizsietām acīm. Ja gribi zīmēt gaismā, tad tikai guļot pagaldē, uz papīra, kas piestiprināts galda apakšā, vai uz pārtikas plēves, kas aptīta ap otrādi apgriezta galda kājām.
Vēl Ačgārnijā gatavo un spēlē kastaņetes- krokodīlus.
Draudīgi? Nē, interesanti un jautri.
10. grupas skolotājas Indra FRUNZA, Gita SELGA
