Pētījums atklāj Alūksnes apbūves raksturu un sniedz ieteikumus attīstībai

Materiāla sagatavošanā izmantots teksts no SIA “ARHITEKTA L. ŠMITA DARBNĪCA” izstrādātā pētījuma “Alūksnes pilsētas vēsturiskā centra un vēsturiski nozīmīgās pilsētvides apbūves arhitektoniskā apsekošana un teritorijas attīstības ieteikumi”.

 SIA “ARHITEKTA L. ŠMITA DARBNĪCA” veikto pētījumu Alūksnes novada pašvaldība pielietos teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu grozījumu izstrādē stingrāku prasību izvirzīšanai attiecībā uz būvniecības procesu.

 Pētījumā apskatīta apbūves veidošanās un attīstība, kā arī fotoattēlos fiksēts tās pašreizējais stāvoklis Alūksnes vēsturiskajās teritorijās – pilsētas vēsturiskajā centrā, Miera ielā un Rijukalna, Vējakalna, Siguldas ielā.

 Dokumenta pamatā ir apjomīga vēsturisko apbūves dokumentu, karšu un fotoattēlu analīze par Alūksnes un tās vēsturiskās daļas apbūves veidošanos un attīstību un lauka pētījumi, kas veikti, apsekojot klātienē pilsētvidē minētās teritorijas, ielas un to apbūvi. Pilsētbūvniecības kontekstā vizuāli apsekoti arī pētījumā aptvertajās teritorijās esošie vietējās un valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Balstoties uz vizuālu novērtējumu, noteiktas pilsētas ainavu degradējošas ēkas, ēku daļas, apstādījumi, labiekārtojuma elementi.

 Apbūves pirmsākumu datējumu noteikšana un attīstības analīze sākta ar 17. gadsimta kartēm. Karšu pētījumi atklāj pilsētas vēsturiskā centra apbūves, galveno apbūves akcentu un ceļu, vēlāk ielu, struktūras attīstību. Nozīmīgs informācijas avots par vēsturiskā centra un vēsturiski nozīmīgo pilsētas daļu apbūves siluetiem, apbūves mērogu, pilsētas ainavai raksturīgiem jumtu siluetiem, jumtu izbūvēm, jumtu segumiem, ēku būvapjomu kompozīciju, fasāžu apdarē lietotajiem materiāliem un dekoratīvajām detaļām ir fotoattēli, kuros pilsēta atspoguļota laikā no 19. gs. beigām līdz 20. gs. vidum. To analīze atklāj pilsētas vēsturiskā centra apbūves arhitektūras raksturu, galvenos akcentus, siluetu un oriģinālos fasāžu dekoratīvo detaļu piemērus.

 

Pilsētas vēsturiskais centrs

 Pētījuma autori konstatē, ka līdz 20. gs. otrajai pusei pilsētas centra apbūve veidojusies, jaunbūvēm organiski iekļaujoties un uzslāņojoties agrākajai apbūvei, papildinot to. 20. gs. otrajā pusē padomju laika būves pilsētas vidi ir radikāli pārveidojušas atbilstoši sava laika izpratnei un prasībām, bet pēcpadomju laikā, veicot ēku atjaunošanu, remontus, vai ieviešot apbūvē laikmetīgās tehnoloģijas, ne vienmēr ir bijusi saudzīga attieksme pret pilsētvidi veidojošo apbūvi kā kultūrvēsturisku mantojumu.

 Vēsturiskā centra un tā aizsargzonas teritoriju raksturo izteikta apbūves arhitektonisko vērtību un kvalitātes polarizācija. To veido izcili valsts nozīmes arhitektūras piemēri ar augstu arhitektonisko un kultūrvēsturisko nozīmi un arhitektoniski nevērtīgas, neuzturētas un vēsturiskā centra kultūrvēsturisko apbūves kontekstu būtiski pazeminošas būves (nolietojušās palīgēkas, šķūņi), kā arī 20.gs. otrajā pusē būvētas vēsturiskās apbūves kontekstā neiederīgas ēkas.

 Vēsturiskajam centram raksturīga jaukta tipa apbūve, kas veidojusies trīs gadsimtu laikā, līdz ar to vienota būvlaide (projektētā līnija, kas nosaka attālumu starp ielas sarkano līniju un tuvāko virszemes būvi) ir tikai 20. gs. būvētajām ēkām gar Pils ielas dienvidu pusi un Lielā Ezera ielā posmā no Pils ielas līdz Tirgotāju ielai.

 Apbūves telpisko struktūru un siluetu šajā teritorijā veido būtiski atšķirīga augstuma būves – trīs stāvu nami, daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, individuālās dzīvojamās mājas, kā arī neliela apjoma būves – palīgēkas un šķūnīši. Negatīvu ietekmi atstāj destruktīvā, kompozicionālā salikumā un kultūrvēsturiskā centra apbūves semantikai neatbilstošās proporcijās veidoti ēku būvapjomi (ēkas jumtu plaknes asimetriskos leņķos, neproporcionālas jumtu izbūves).

 Vairāku vēsturiskā centra ēku un palīgēku fasāžu apdarē redzami būvmateriāli, kas lietoti 19. gs. beigās/20. gs. sākumā – laukakmens mūris, krāsots apmetums, dēļu apšuvumi un skārda lokšņu jumta segumi. Būtisku apbūves arhitektoniskā koptēla daļu veido 20. gs. otrajā pusē / 21. gs. sākumā būvētās un remontētās ēkas, kuru būvmateriālu un apdares materiālu (silikāta ķieģeļi, fasāžu krāsa, plastikāta dēļu tipa apšuvums (saidingi), azbestcementa viļņotās jumta loksnes, viļņotās bitumena loksnes u.c.) estētiskā kvalitāte un nolietojums negatīvi ietekmē vēsturiskā centra un tā aizsargzonas apbūves arhitektonisko kvalitāti. Atjaunotajās fasādēs uzstādīti vēsturiskās apbūves semantikai un ēku fasāžu arhitektoniskajam raksturam neatbilstoša materiāla, proporciju, dalījuma un krāsu, vienkāršoti ailu aizpildījumi (logi un ārdurvis).

 

Miera iela

 Miera ielas apbūve veidojusies jau 17. gs. Lielākā daļa no mūsdienās redzamās individuālo dzīvojamo māju apbūves radusies 20. gs. vidū. Raksturīga rindas tipa apbūve, taču dzīvojamo ēku novietojumā nav izveidojusies vienota ielas būvlaide. Apbūves mērogs ir sabalansēts, bet arhitektonisko koptēlu negatīvi ietekmē dažu dzīvojamo ēku būvapjomu un jumtu asimetriskā dažādība, fasāžu apdarē lietotie būvmateriāli un to salikumi, arhitektūrai nepiemēroti jumta segumu un ailu aizpildījumu (logu un durvju) materiāli.

 Dzīvojamo ēku un palīgēku fasāžu apdarē redzami būvmateriāli, kas tika lietoti 20. gs. sākumā – laukakmens mūris, sārtie māla ķieģeļi, guļbaļķi, dēļu apšuvumi un azbestcementa viļņotās jumta loksnes.

 Būtisku apbūves arhitektoniskā koptēla daļu veido 20. gs. otrajā pusē / 21. gs. sākumā būvētas un remontētas ēkas, kuru būvmateriālu un apdares materiālu estētiskā kvalitāte un nolietojums negatīvi ietekmē apbūves arhitektonisko kvalitāti.

 

Rijukalna, Vējakalna, Siguldas ielas

 Rijukalna, Vējakalna un Siguldas ielas apbūve ir veidojusies no 20. gs. 30-tajiem gadiem līdz 70-tajiem gadiem. Raksturīga rindas tipa apbūve, dzīvojamo ēku novietojumā nav izveidojusies vienota ielu būvlaide. Apkaimes apbūvi veido viena un divu stāvu ēkas ar izbūvētu jumta stāvu un slīpiem jumtiem.

 Apbūves arhitektonisko koptēlu negatīvi ietekmē dažu ēku fasāžu apdarē lietotie būvmateriāli un to salikumi, kā arī atsevišķu ēku arhitektūrai nepiemēroti jumta segumu un ailu aizpildījumu (logu un durvju) materiāli un arhitektonisko detaļu nepamatotā dažādība. Ielu ainavu arhitektoniskajā koptēlā eksponējas un ainavas kopskatu būtiski ietekmē dzīvojamo ēku un palīgēku fasāžu apdarē lietotā būvmateriālu dažādība.

 

Ieteikumi vēsturisko teritoriju apbūves atjaunošanai un attīstībai

 Pilsētvides pētījumu rezultātā veikta ēku fotofiksācija, analizētas minēto teritoriju ēkas no apbūves atbilstības viedokļa, to zudušās un saglabājušās apbūves raksturiezīmes. Šis materiāls atklāj, kādas Alūksnes apbūvei raksturīgas vērtības ir saglabājušās, kurām ikdiena, iespējams, paejam garām nepamanītām un nenovērtētām.

 Izstrādātais pētījums iekļauj ieteikumus Alūksnes vēsturiskā centra un vēsturiski nozīmīgas pilsētvides apbūves restaurācijai, atjaunošanai un attīstībai.

 Lai aizsargātu un saglabātu pilsētas vēsturiskā centra un tā aizsargzonas oriģinālās un autentiskās apbūves un tās arhitektonisko detaļu piemērus, pētījuma autori rekomendē noteikt kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas statusu vairākām ēkām šajā teritorijā:

  • ēkai Lielā Ezera ielā 1, kā piemēru divu stāvu ēkas apbūves mērogam, jumta konfigurācijai, siluetam, jumta izbūvēm, galvenās fasādes kompozīcijai un portāla detaļām,
  • ēkai Lielā Ezera ielā 5A, kā piemēru viena stāva ēkas apbūves mērogam, jumta konfigurācijai, siluetam, ķieģeļu mūra kārtojumam un fasādes dekoratīvajām detaļām,
  • ēkai Parka ielā 4A, kā piemēru dzīvojamo māju apbūves mērogam, jumta konfigurācijai, siluetam un ķieģeļu mūra fasāžu detaļām,
  • ēkai Parka ielā 4, kā piemēru apbūves mērogam, jumta konfigurācijai, siluetam, fasāžu apdares risinājumiem un dekoratīvajiem krāsojumiem,
  • ēkai Lielā Ezera ielā 8, kā piemēru apbūves mērogam, jumta konfigurācijai, siluetam,
  • ēkai Lielā Ezera ielā 9, kā piemēru apbūves mērogam, jumta konfigurācijai un siluetam,
  • ēkai Helēnas ielā 58, kā piemēru apbūves mērogam, jumta konfigurācijai, siluetam un fasādes dekoratīvajām detaļām,
  • ēkai Dārza ielā 10, kā piemēru apbūves mērogam, jumta konfigurācijai, siluetam, jumta izbūvēm un fasādes dekoratīvajām detaļām,
  • ēkai Dārza ielā 8 – kultūrvēsturiski nozīmīga Alūksnes vēsturiskā centra ēka,
  • ēkām Miera ielā 2, kā piemēru apbūves mērogam, jumta konfigurācijai, siluetam, ķieģeļu mūra kārtojumam un fasādes dekoratīvajām detaļām,
  • ēkai Miera ielā 4, kā piemēru apbūves mērogam, jumta konfigurācijai, siluetam un fasāžu dekoratīvajām detaļām.

 Tāpat pētījuma autori iesaka noteikt kultūrvēsturisko vidi degradējošas būves statusu ēkām, kuru vizuālais un tehniskais stāvoklis negatīvi ietekmē kultūrvēsturiskās apbūves ainavu.

 Ņemot vērā to, ka esošā Margaritas iela ir kultūrvēsturiski nozīmīgs vēsturiskā centra pilsētbūvniecības struktūras elements, autori iesaka:

  • saglabāt un restaurēt Margaritas ielas sākumā daļā pie Brūža ielas ar esošo, oriģinālo laukakmens bruģa segumu,
  • atjaunot Margaritas ielu posmā no Brūža ielas līdz vēsturiskajam Ozolkoka pils parādes laukumam, saglabājot ielas un apkārtējās ainavas reljefu,
  • atjaunot vēsturiskā parādes laukuma plānojumu un attīstīt tam piegulošo teritoriju kā nozīmīgu vēsturiskā centra kultūrvēsturisku vidi.

 Sagatavoti ieteikumi ēku – arhitektūras pieminekļu restaurēšanai, kultūrvēsturiski vērtīgu ēku atjaunošanai, tāpat arī ieteikumi vēsturiskā centra un tā aizsargzonā esošo ēku rekonstrukcijai un jaunbūvju būvniecībai. Piemēram, kultūrvēsturiski vērtīgu ēku atjaunošanai ieteikts saglabāt oriģinālo būvapjomu, siluetu un fasāžu apdares veidu, logus un durvis, kā arī fasāžu arhitektoniskās detaļas, ja oriģinālās ir zudušas, atjaunot saskaņā ar ēkas oriģinālajai stilistikai atbilstošiem, Alūksnes apbūvei raksturīgiem un kultūrvēsturiskās izpētes rezultātā iegūtiem, detaļu piemēru autentiskiem analogiem.

 Vēsturiskā centra un tā aizsargzonā esošo ēku rekonstrukcijā ieteikts saglabāt oriģinālo, vēsturisko būvapjomu un siluetu, fasāžu apdari veidot saskaņā ar Alūksnes apbūvei raksturīgiem materiāliem (krāsotu apmetumu, sārtos māla ķieģeļus, koku vai laikmetīgiem, augstvērtīgiem, dabīgiem, ekoloģiskiem materiāliem). Logus, durvis un fasāžu arhitektoniskās detaļas veidot saskaņā ar Alūksnes apbūvei raksturīgiem piemēriem.

 Jaunbūvēs ieteikts ievērot Alūksnes vēsturiskai apbūvei raksturīgo būvapjoma mērogu, siluetu (jumta slīpju simetriju, jumta izbūvju konfigurāciju un proporcionalitāti un novietojumu jumta plaknē), stāvu skaitu, kā arī līdzās esošās apbūves kontekstu. Fasāžu apdarē ieteikts izmantot tikai Alūksnes vēsturiskai apbūvē raksturīgus apdares materiālus, ailu aizpildījumos izmantot koku.

 Ēku fasāžu apdarē ieteikts veidot ielas apbūves ainavā vizuāli integrētu, tonāli sabalansētu fasāžu krāsu salikumu, izvairoties no krasi atšķirīgiem, tonāli nesaderīgiem, agresīviem akcentiem.

 Ieteikts izvērtēt esošo šķūņu lietderību – nevajadzīgās būves nojaukt, lietderīgās atjaunot, rodot stilistiski un tehniski vienotu, no vēsturiskajam centram piemērotiem būvmateriāliem būvējamu šķūņa risinājumu ar pilsētvides ainavā iederīgu būvapjomu.

 

  • Būvkultūra aptver ikvienu cilvēka darbību, kas pārveido būvēto vidi. Visu būvēto vidi, ieskaitot ikvienu projektētu un uzbūvētu lietu, kas ir iestrādāta un saistīta ar dabisko vidi, jāuztver kā vienotu veselumu. Būvkultūra attiecas uz esošām ēkām, tostarp, pieminekļiem un citiem kultūras mantojuma elementiem, kā arī uz laikmetīgo ēku, infrastruktūras, publisko teritoriju un ainavu projektēšanu un izbūvi.

 

  • Būvētās vides dizains, mijiedarbība starp objektiem un to būvēto un dabisko apkārtni, telpiskā saskaņotība, mērogs, materiālu izvēle: visiem šiem faktoriem ir tieša ietekme uz mūsu dzīves kvalitāti. Līdz ar to, augstas kvalitātes būvkultūra izpaužas apzināta, labi pārdomāta dizaina piemērošanā ikvienā būvniecības un labiekārtošanas darbībā, dodot priekšroku kultūras vērtībām, nevis īstermiņa saimnieciskam labumam. Tādējādi, augstas kvalitātes būvkultūra ne tikai atbilst funkcionālajām, tehniskajām un ekonomiskajām prasībām, bet arī apmierina cilvēku sociālās un psiholoģiskās vajadzības.

 

  • Kultūras mantojumam ir īpaša loma augstas kvalitātes būvkultūras veidošanā. Tam, kā mēs lietojam, uzturam un aizsargājam savu kultūras mantojumu šodien, būs būtiska loma augstas kvalitātes būvētās vides attīstībā nākotnē.

 

  • Augstas kvalitātes būvkultūra sekmē plaukstošu un daudzveidīgu kopienu veidošanos. Tā rada būvēto vidi, kas aptver laikmetīgās kultūras izpausmes, tai pašā laikā respektējot kultūras mantojumu.

 

  • Augstas kvalitātes būvkultūra aizsargā vidi.

 

  • Augstas kvalitātes būvkultūra vairo ekonomisko vērtību, radot augstas kvalitātes un izturīgākus aktīvus un labvēlīgus apstākļus ekonomiskajam uzplaukumam sabiedrībā. Tā lieto resursus ilgtspējīgā veidā, tādējādi nodrošinot, ka arī nākamās paaudzes spēs gūt labumu no pozitīvas sociālās un ekonomiskās attīstības.

 

  • Augstas kvalitātes būvkultūrai nepieciešams noteikt pareizu līdzsvaru starp plānošanas, projektēšanas, būvniecības un pielāgojamas atkārtotas izmantošanas kultūras, sociālajiem, ekonomiskajiem, vides un tehniskajiem aspektiem, sabiedrības interesēs kopējā labuma sasniegšanai.

 

  • Augstas kvalitātes sasniegšanai visā būvētajā vidē, ieskaitot kultūras mantojumu, jābūt obligāti noteiktai par pamata mērķi visās darbībās ar telpisku ietekmi. Augstas kvalitātes prasība jāapsver tādā pašā līmenī kā ekonomiskās vai tehniskās intereses.

 

  • Augstas kvalitātes būvkultūras izveidei nepieciešami centieni izglītošanas un informētības celšanas jomā, lai sekmētu labākus spriedumus par būvkultūru. Mūsu būvētās vides kvalitāte, kas tiks nodota mantojumā nākamajām paaudzēm, ir visu tajā iesaistīto personu – kā publiskā, tā privāta sektora – atbildība.

No Davosas deklarācijas,
Kultūras ministru konferencē 2018. gadā

Skip to content